Es uzskatu, ka pašlaik atalgojuma sistēma ir viena no sliktākajām un tā ir viennozīmīgi jāmaina. Prēmijas vairs nepilda savas funkcijas – stimulēt ierēdņus strādāt labāk. Realitātē tās jau bija kā 13.alga, ko saņem praktiski visi. Bet pats būtiskākais trūkums atalgojuma sistēmā ir tas, ka tā nav uzticama un daudzi uzskata to par netaisnīgu. Cilvēki nesaprot, kādēļ tiek maksāti vairāki tūkstoši latu par padomes sēžu apmeklēšanu (neapmeklēšanu). Tāpat daudzi nesaprot, kādēļ atalgojuma lielums tik ļoti atšķiras starp divām dažādām valsts iestādēm. Es uzskatu, ka tas ir jāpārtrauc un pilnīgi jāmaina. Kā arī man ir liels prieks, ka beidzot pēc daudzu gadu muļļāšanās tiek izstrādāta vienota darba samaksas sistēma, kas regulēs atalgojumu valsts pārvaldes iestādēs.
Svarīgs priekšnosacījums labai algu sistēmai ir, pirmkārt, lai tā būtu darbiniekiem uzticama un, otrkārt, lai viņi zinātu par ko viņi saņems atalgojumu un par ko saņems atalgojuma pielikumu. Ja darbinieki neticēs algu sistēmai, kā arī nedomās, ka tā ir taisnīga, tad atalgojuma sistēma nedarbosies efektīvi.
Svarīgi ir atcerēties, ka darbinieki nestrādā pa brīvu. Lielākā daļa darbinieku valsts iestādēs nav brīvprātīgie, līdz ar to viņu laika un pūļu ieguldījums ir kaut kādā veidā jākompensē. Kompensācija var būt gan naudas izteiksmē, gan arī dažādu citu bonusu veidā.
Ļoti daudzi uzņēmumu vadītāji uzskata, ka nauda ir pats svarīgākais stimuls darbiniekam, lai motivētu viņus strādāt labāk, bet tā gluži nav. Protams, cilvēkiem ir vajadzīga nauda, lai samaksātu rēķinus, kā arī viņiem jājūtas drošiem par savu darbu un par to, ka viņu spējas tiks novērtētas. Bet no otras puses, cilvēkiem ir jāpatīk tas, ko viņi dara, jābūt pietiekami daudz iespējām pierādīt sevi, jābūt iespējām mācīties, kā arī ne mazāk svarīgi ir sociālie pasākumi darbavietā. Darba devējam ir jāsaprot, ka darbinieks, kas saņems tikai algu, bet nesaņems cita veida psiholoģiskos apbalvojumus, visdrīzāk aizies strādāt citur.
Būtībā kompensācijas sistēmai ir 3 pamatmērķi: uzturēt darbiniekos uzticību uzņēmumam, motivēt darbiniekus strādāt labi, kā arī piesaistīt jaunus darbiniekus.
Lielākā problēma šajā visā ir tā, ka darbiniekus īsti nevar motivēt. Viņu motivācijai jānāk no viņiem pašiem, un tādēļ prēmijas, bonusi un darba algas palielinājumi tiek izmantoti kā daļa no darba samaksas sistēmas.
Pašlaik valsts sektorā jebkādas prēmijas, kas prasa naudas ieguldījumus, ir aizliegtas ar ministru prezidenta rīkojumu. Tomēr pastāv daudz citu kompensāciju un apbalvojumu veidu, kas joprojām stimulēs ierēdņus strādāt labāk, bet neprasīs ievērojamus tēriņus, kā piemēram:
Elastīgu darba grafiku veidošana.
Vajag radīt darbā jautrību. Piemēram, katrs atnes savu labāko/interesantāko fotogrāfiju un tiek izveidota iekšējā izstāde.
Katram darbiniekam vajag piesaistīt augstāka ranga amatpersonu, kas palīdz viņam attīstīties, kā arī palīdz risināt problēmas augstākā līmenī.
Vajag apbalvot arī mēģinājumus uzlabot, nevis tikai veiksmīgos iznākumus. Pat ja ierēdņu centieni izgāžas, joprojām vajag stimulēt viņus radīt jaunas idejas.
Vajag atļaut darbiniekam paņemt pāris dienas gadā brīvas, lai viņi pavadītu tās, kā vien vēlas, kas netiek skaitīts kā atvaļinājums.
Vajag iestrādāt iekšēju apbalvojuma punktu sistēmu, kur pa punktiem var iegādāties dažādus labumus no kāda interneta veikala, ar ko ir noslēgts atbilstošs līgums.
Darbavietā var izveidot “Slavas sienu” (tai jāatrodas publiskā vietā), kur tiek piestiprinātas to darbinieku, kas ir izdarījuši kaut ko ievērojamu, bildes ar labā darba aprakstu.
Var rezervēt labākās mašīnas novietošanas vietas tiem darbiniekiem, kas ir kaut ko ļoti labu izdarījuši.
Ir jāatceras arī par darbinieku otrām pusītēm. Piemēram, ja kādu reizi ir jāstrādā svētdienā, var katram darbiniekam iedot puķu pušķi un teikt, lai aiznes mājās vislabākajai otrai pusītei.
Šādus piemērus var minēt daudz un daudz, bet tie noteikti uzlabotu un padarītu efektīvāku ierēdņu darbu. Lai gan šie visi var šķist sīkumi, tas liktu darbiniekiem justies vairāk novērtētiem un motivētu viņus pildīt labāk savus pienākumus.
Es uzskatu, ka ir jāveido centralizēta apmaksas sistēma, bet tai pašā laikā katram priekšniekam vajag iziet attiecīgus cilvēkresursu vadības kursus, kā efektīvi un pareizi prēmēt savus padotos, jo arī pēc prēmiju aizliegšanas, atrodas valsts uzņēmumi, kuri prēmijas maskē, kā pabalstus kāzām vai viņu bērniem – skolniekiem. Man ir prieks, ka kāds saņēma naudas bonusu, bet pašlaik, kad visi Latvijas iedzīvotāji smagi strādā, lai nopelnītu sev iztikai, atrodas kāds, kam jau tā ir liela alga, bet joprojām meklē iespējas, kā “izzagt” valsti. Ja valsts prasa iedzīvotājiem taupīt, tad arī valsts uzņēmumiem vajadzētu domāt par taupību, nevis nodarboties ar šāda veida “izzagšanu”. Tas vēl vairāk grauj iedzīvotāju uzticību atalgojuma sistēmai valstī.
Nobeigumā vēlos teikt, ka šajā lauciņā vēl ir daudz darba un ir jānāk jauniem cilvēkiem ar svaigām idejām un skatījumu uz esošo sistēmu, lai kaut ko izmainītu. Bet tas, protams, būs grūti. Nesen piedalījos vienā seminārā, kur stāstīja, ka darbiniekiem, kas jau ilgu laiku ir strādājuši kādā vietā – valsts iestādē, uzņēmumā vai organizācijā, ir paniskas bailes no jebkāda veida izmaiņām, pat no tā, ka viņi tiek pārsēdināti uz citu telpu. Līdz ar to pastāv varbūtība, ka būs lielas pretenzijas pret visām izmaiņām un uzlabojumiem, tajā skaitā arī algu sistēmā.
Agris Ameriks, Rīgas Domes deputāta kandidāts
Ziņas
Es ilgāk par 6 mēnešiem vienā darba vietā neesmu strādājis tāpēc īsti neizjutu problēmas ar atalgojumu sistēmu. Tur, kur es pastrādāju maksāja labi, ar iespējām nopelnīt arī vairāk, pēc pieredzes. Bet, lai arī maksāja labi es tur jutos diezgan mazs, kad nevienu reizi neesmu saņēmis komplimentus, tikai aizrādījumus, tas reāli krīt uz nerviem, ka nav nekādas cilvēcības. Visnepatīkamākais ir, kad firmas direktors sagaida, ka es spēšu ienest kvalitāti savā darbā līdzvērtīgu viņējam, bet reāli mana pieredze pat nestāv tuvu viņa pieredzei. Tad stāvu bezizejā, doties prom, lai pieņem kādu, kas vismaz gadu to ir darījis vai palikt zem spiediena gadu, ja ne vairāk, reālās ciešanās un pazamoties. Otrs variants ir tāds, ka ir maz uzņēmumu, kuros ir kopsapulces darbiniekiem, piemēram, kaut vai kopīgi uztaisīt darba novērtējumu pagājušās nedēļas laikā, kur visiem darbiniekiem ir iespēja izteikties.
Un tevis uzlabotā sistēma ir perfekta, ko es redzu pie šādiem apstākļiem ir lieliski rezultāti. Ko es vēl redzu ir tas, ka "vecie buki" un īpašnieki ļoti pretosies tādai sistēmai, jo tas viņiem var likties kā bērnu spēlītes un nevajadzīga laika izšķērdēšana. Tas ir direktoru lielākais aizrādījums, kad darbinieki dara kaut ko kas nenes tiešus rezultātus firmai.
Raivis